Galvas siltināšana ziemas laikā

16/01/2012

Galvas siltināšana nu jau ir aktualitāte Nr 1. Pie šī jautājuma biju pieķērusies nopietni (vēl pagājušajā gadā), jo iespītējos un negribēju samierināties ar to, ka cepuri nevaru uzadīt.

Protams, gribēju kaut ko interesantu, orģinālu, super-duper…

Iznāca – Cepures SuperSport Vulgaris.

Toties – siltas, mīļas, ērtas un skaistas, lai arī bez bumbuļiem, jo tie kaut kur iestrēguši. Ak.

Te cepures puikiem un pašai (es gan dalu ar sniegavīru).

Un, kad jau es uzķēru to āķi, tad ieskrējos…

Te cepures – kādam, vīram un krustmātei. Tās vēl dāvanas Ziemsvētkos.

Cepures Supersport sāku adīt no sviķeļa (manām galvām apmēram tā – uz adatām Nr 4 – 100 valdziņi, uz 3,5 – 120 v) – to adīju kādus 5-6 cm (adīju ar 6 zeķu adatām uz riņķi)  un tad 1 rindiņu labiski – lai vieglāk tā mala atlokas. Vēl svarīgi atcerēties, ka cepures pieres daļa ir garāka par pakausi – tātad micītes priekšpusē jāada nepilnās kārtas, lai uzadot to, nebūtu tā, ka pakausī kaut kas paliek pāri un nav kur likt. Pārējais viss uz izjūtām.

Cepures tā kā būtu, bet šorīt ģērbjot mazo uz dārziņu – ak vai, gluži pliks! Nu laiks siltiem ziemas džemperīšiem.

Nu kāpēc nevar tā, ka tie jau būtu gatavi, tas ir, strādāt rītdienai nevis vakardienai? Varbūt laiks jau padomāt par vasaru?

Sniegpārslains lakats eglītei

02/01/2012

Šogad (nu jau pagājušogad) svētku bija daudz. Ar visu to – darba daudz, bet – arī PRIEKA daudz.

Vienā tādā tusiņā Rūdolfa klasesdrauga mamma pastāstīja, ka redzējusi TV kādu rādam egļu audzīti, kas sastādīta no ziemassvētku eglītēm – gadu no gada. Mani šī ideja paņēma uzreiz. Ne visai mīlu egles zāģēt, kaut pasākums kopā ar bērniem, kad meklējam  egli, patasti ir superjauks. Bet, ja eglīti var atrast podiņā un pēc tam vēl censties iestādīt – kur nu vēl labāk. Kaut jāsaka, vienu egli podiņā jau esmu mēģinājusi – nekā. Šogad centīšos vēl vairāk. Lauki, kur egles stādīt mums ir, labā griba arī – nu vajadzētu izdoties!

Kamēr vēl nebija sniega – to uzbūrām 🙂

Lakatu uztamborēju jau pāris gadus atpakaļ. Sākumā cakoju motīvus un tad nāca grūtākais – dabūt tos kaut kādā jēgā kopā. Labi, ka mums ir liela gulta, tad nu tur spraudu un ķimerējos. Rezultāts mani apmierina. Patīk!

Materiāls – 100% vilna (ogre).

Lai silts un mīlīgs šis gadiņš!

Kaķīš-lācīš-pelīšcepure un gardumi zvēriņiem

14/12/2011

Kad meklēju bērniem cepures, biju šokā –  cepures nekādas no nekādiem materiāliem maksā pat naudu…

Apņēmos adīt pati. Biju piemirsusi, ka cepures ir viena no sarežģītākajām formām. Un it kā jau nekā traka tur nav, bet uztrāpīt pareizo izmēru, lai der konkrētam bērnam… Atrast dziju, kas ir īstā cepurei pēc biezuma, siltuma, mīkstuma… Rezultātā esmu noņēmusies ilgu laiku, uzadījusi diezgan daudz cepures, bet valkājama ir tikai viena 🙂

Šī ir pati vienkāršākā no visām cepurēm un arī ar visu to, šī ir kāda trešā, kas nu der. Biju domājusi uzadīt austiņas un būtu pelīte vai vilciņš. Vīrs to nosauca par bērna ķēmošanu 🙂 Bumbulīši ir vidusceļš. Lai arī cepure pelēka, bērnu visi sauc par lācīti (ja adiet, adiet uzreiz brūnu vai baltu).

Adīšana vienkārša. Uzmet tik valdziņus, cik nepieciešams cepures augstumam (piem., man vajag 17 cm es uzmetu 30 valdziņus). Ada rievotajā adījumā (visu laiku labiski). Izmēra galvas apkārtmēru un sadala to 5 daļās (50 cm /5=10 cm). Un skatoties pēc piegrieztnes, katrā otrajā kārtā rindiņas sākumā 1 valdziņu pieaudzē un rindiņas beigās 2 saada kopā – valdziņu skaits nemainās. Kad vajadzīgais garums noadīts, dara otrādi – rindiņas sākumā saaudzē, beigās 1 pieaudzē. Rievotais adījums labi padodas – var adīt par kādu rindiņu mazāk. Pieres daļā var adīt taisnu gabaliņu, vai pieaudzēt un noraukt katrā otrajā kārtā, lai knābis nav tik liels, bet labums, ka piere silta! Beigās sašuj pirmo un pēdējo rindiņu un vienas puses zigzagu. Pietamborē šņorītes, uztaisa ausis, cakas vai jebko un cepure gatava.

Zīmējot pa vecam, tas izskatās šādi.

Un tad var doties pušķot meža zvēru eglīti. Mēs bijām Tērvetē un tur zvēriem eglīti bij pušķojuši daudzi – idejas ļoti skaistas!

Mani sajūsmināja dažādība – te var redzēt, kādas dārzeņu krelles var savērt! Un ja ābolu iesien sarkanā lentā – glauni! Mēs uztaisījām sēklu maisījumu putniņiem, kas aprakstīts “Ilustrētajā Juniorā”. Sajauc kopā visādas sēkliņas un samaisa ar želatīnu. Šo masu liek formiņās, pa vidam ieliek striķīti un gaida, kad sacietē. Kārumiņš pa pirmo!

 

Vēl kāds labs darbiņš padarīts!

UzPirkstiņMazLellītes

09/12/2011

Kā jau katru gadu, Ziemassvētki atnāk negaidīti ātri.

Tirdziņi, loterijas, apdāvināšanās, dāvanas – tas viss kļūst par aktualitāti.

Paskatos kalendārā …

Savu maratonu sāku ar pirkstiņlellītēm.

Ideju par lellītēm aizguvu no TLMS “Vīgriezes”, kur lellītes tiks skaisti eksponētas ziemassvētku eglītē. Izstādes atklāšana 9.decembrī Siguldas pagasta kultūras namā – mīļi gaidīti.

Nu lūk, man te ir lapsa, varde, kaķis, zaķis un lācis.

Domāju, šādi mazumiņi noderēs bērnudārzā loterijai vai tirdziņam.

Tamborēt sāku no augšas – savienojot 4 gaisa cilpiņas aplī, tad tik tamborēju uz apli un jau iemanījos pa ceļam ietamborēt gan ausis, gan degunus, gan astes. Ik pa laikam tik pamēra, vai var uzmaukt pirkstā un lieta darīta. Actiņu vietā piešuvu mazas pērlītes.

Nu jau jūtos drusku brašāk – nākiet vien Ziemassvētki!

Pepperkūkas

25/11/2011

Nu jau vairākus gadus mīklu piparkūkām taisu pati. Forši. Garšīgi. Jauki.

Recepte nāk no Jaunpiebalgas, kur mana laimes zeme. Jau tad – sensenos laikos, kad es tur dzīvoju, kaimiņiene Cepļu Ausma taisīja šo supergaršīgo piparkūku mīklu. Recepte nonāca pie māsas – piparkūkas bija tik garšīgas, ka metu slinkumu pie malas un labi vien ir! Tagad arī mūsmājā uz Ziemassvētkiem ir garšīgi cepumiņi.

Recepte:

1 kg milti,

1 kg cukurs,

300 g tauki (es ņemu sviestu, jo normālus taukus neatrodu),

3 olas,

nepilna tējk. citronskābe,

soda,

1 tējk. kanēlis,

garšvielas – pipari, smaržīgie pipari, krustnagliņas, koriandrs, kardemons, ingvera pulveris utt. – tējkarote.

Miltus, garšvielas samaisa.

Izkausē cukuru (kā cukurgailīšiem – bet prātīgi – KARSTS!). Un pielej glāzi verdoša ūdens – arī prātīgi, jo karsts cukurs ar karstu ūdeni nesadzīvo! Tur viss iet pa gaisu! Samaisa.

Izkausētos taukos (sviestā) lej cukuru, maisa, kamēr padziest.

Kad masa nav karsta, pievieno saputotas olas, miltus ar garšvielām. Ik pa laikam maisa mīklu līdz tā sacietē. Liek ledusskapī un atkal gaida, tikai nu jau cepšanas fīlingu.

Tajā pat vakarā cept nevarēs, jo mīklai jāatdziest un jāsadzīvojas. Bet nākošajā dienā…

Šī ir pamatrecepte un katrs to pamaina pēc vajadzības. Tauku vietā lieku sviestu, kaut tauki būtu labāk, jo tie tik ātri nekūst. Tas ir būtiski, kad mīklu rullē, jo sviests ātri paliek mīksts un sāk lipt visur, kur tas nemaz nav vēlams. Es to risinu tā, ka mīklu visu laiku turu ledusskapī un izņemu tikai rullēšanai vajadzīgo – un arī tad – nečammājoties.

Cukuru var variēt – aizstāt kādu daudzumu ar medu, iesala sīrupu vai ko citu.

Garšvielas – var nopirkt gatavus maisījumus, bet labāk uzmalt pašam. Šogad nopirku maisījumu. Avokado. Paciņa domāta 1 kg miltu. Sarakstīts, kas tur iekšā, bet tā pafilozofējot, paciņa bija diezgan liela, bet garšvielas tak ir stipras….Pagaršojot mīklu stiprums izpaliek. Nu nezinu… Kad izcepšu, varēšu padalīties, bet vairāk nepirkšu gatavos masījumus gan. Pats uzmal un skaidri zini ko. Nav jāfilozofē un atliek laiks kam citam.

Tad nu gaidam cepšanas noskaņojumu!

 

Dzijas krāsošana ar zirgskābeņu sēkliņām!

02/11/2011

Tīrais ārprāts, ka pēdējoreiz rakstīju pirms 2 mēnešiem. Un jo tālāk, jo grūtāk.

Bet – zirgskābenes vēl ir palikušas neaprakstītas.

No visām putrām šī izskatījās vislabāk 🙂 (pēc Rūdolfa domām). Un ja tās sēklas kārtīgi novāra, viņas atlobas un izskatās pēc griķiem.

Visas pamatlietas nemainīgas – lietus vai avota ūdens, daudz laika un pacietības.

Sēklas (apmēram 25 litri) aplēju ar ūdeni un atstāju mērcēties. Sēklām pie Siguldas atradu pļaviņu, kur neiespringstot sabraucīju šo kvantumu. Vienīgi varēju vēlēties cimdus. To nebija. Bija bērni, kuri centās apgāzt mašīnu, jo visas izpalīdzīgās lietas (čipši, cukurūdens, končas – lai noturētu viņus mierā, kamēr māte rauš), bija jau beigušās starp balandu plūkšanu un zeltslotiņu griešanu. Bet nekas, tas tikai paātrināja procesu.

Nākošajā dienā (kad gailītis jau bij nodziedājis, saulīte uzlēkusi) augstākredzamo karsēju 2 stundas 80-90 grādos. Nokāsu. Varbūt jau rakstīju, ka krāsas šķidrumu no biezumiem vajag nokāst uzreiz, nevis atstāt atdzist, jo tad augs krāsu “paņem” atpakaļ. Šī, protams, ir viena no versijām. Es pie šīs pieturos. Bet ir arī citas tikpat neapstrīdamas un pareizas. Katrs dara, kā uzskata par labu esam.

Kad krāsas šķīdums atdzisis (ap 30-40 grādi), tajā iemērc izmazgātu dziju. Un lai nu pastāv, jo ir jau vakars un jāiet pie miera. Visa krāsošana nākošajā dienā.

Te jau gailis atkal ir nodziedājis un var sākt karsēt dziju. Ja krāso bez kodinātājiem, dzija sanāk gaiši bēša. Bet, ja pieliek dzelzi….

Lūk šāda zaņķība. Kad mācījāmies Līgatnē krāsošanu, tad tur kaut kādā brīdī šo paskaloja ar krāna ūdeni, kas ir ļoti dzelžains (dzelzis + vēl kodinātājā), iznāca super asfalta pelēks. Man tik košs nesanāca, bet arī skaists.

Ja vispār grib košāku “noziedu”, tad nokrāsoto dziju skalo, žāvē un var atkal no jauna krāsot jaunos krāsu šķīdumos.

Zirgskābeņu variācijas

Mazliet ieskatu var gūt. Fices, kas apakšā – krāsotas novārījumā, bez kodinātājiem. Pelēkie kamoli – kodināti ar dzelzi. Brūnais kamols (dzīvē ļoti skaists) skalots sārmā.

Un vai nav pārsteidzoši – no zirgskābeņu sēklām – kas to būtu domājis – var iegūt ļoti skaistus toņus.

Tad nu ja pavilkšos, krāsošu atkal pavasarī – kad viss zeļ un plaukst.

Virši zili, virši sārti… Dzijas krāsošana. 3.daļa.

30/08/2011

Braucot uz Rīgu mežos viršu ka biezs. Un zied. Skaisti. Palasījos koplapiņās no 1931.gada – der.

Tad nu ar Ernestu pagaidījām, kamēr mājās miers un braucām uz mežu. Kas Rīgā, kas mežā.

Ja lasa gudrības, tad ar viršiem krāso kā gribi, zaļš sanāks. Mēs piegriezām lielo kuli (sanāca kā vienmēr 2 spaiņi) ar viršu galotnītēm – ziedi +laksti. Sākumā sabažījos, ka nekas prātīgs nesanāks, jo viršu ziedēšana jau gandrīz beigusies. Tomēr arī priekšrakstos rakstīts, ka “lietā stipri saziedējušu stādu”.

Aprakstos izlasīju vairākus variantus – līdzīgus un darīju šādi:

1.  – vienu pusi aplēju ar sārmu. Sārmu gatavoju, aplejot pelnus (te nu noder pirtiņa vai krāsniņa) ar vārošu ūdeni. Kad tā masa nostāvas, atdziest, tad tīrāko šķidrumu nokāšu – ja pačamda ar roku, tāds glumš – ir ok. Tātad – 10 l virši + 10 l sārms.

2. – otru pusi viršus aplēju ar ūdeni (10 l virši +10 l ūdens – ūdens knapi pārņem augus).

1. – Ar sārmu aplietos viršus – uz plīts, lai karsējas. Tā 80 grādos kādu pusstundu, stundu. Šķidrums tumši brūni sarkans. Skaists. Nokāsu biezumus. Tā kā Anete Karlsone stāstīja, ka sārms saēd vilnu, tad nu biju sprukās, jo šim sārmainajam šķidrumam jālej klāt kodinātājs un dzija jākrāso – bet cik ilgi?

Visur sarakstīts, ka kodina ar varu, bet es pusei pieliku varu, otrai pusei – dzelzi. Karsēju un baidījos. Cilāju un skatījos. Bet sārms jau laikam savu bija padarījis velkot no viršiem ārā krāsu un dziju neaiztika. Tā nu es to karsēju atkal kādu pusstundu. Kamēr šķeteres šķidrumā – viss likās skaisti. Dzelzī dzija tumši skaisti pelēka, varā – brūnganīgi sārta (zaļu gan nemanīju). Lai vēl vairāk piekožas, atstāju visu uz nakti, lai atdziest. No rīta – vilšanās. Kad dziju izskaloju, palika – nekas.

Tumšākais – dzelzī, gaišākais varā kodināts krāsojot.

2. Viršus, kas bija aplieti tikai ar ūdeni, novārīju, nokāsu – viss kā parasti. Tikai te krāsa šķidrums likās – ai, ai – nekāds. Ļoti gaišs. Bet apņēmos turēt līdz galam. Atdzesētā iemērcu dziju un atstāju uz nakti.

Un rīts šāds – izskaloju sārmā krāsotās dzijas – tās nekādas, tagad jākrāso vēl kaut kas un krāsa jau izskatās nekāda. Nu pa trako. Bet raksturs jāaudzina un cerības uz brīnumiem iedvesmo. Tad nu sildīju to neko, pieliku varu un – brīnumi notiek! Zaļš! Skaisti zaļš!

Pakarsēju, lai košāks un rīts jau sāka izskatīties labāk. Kad šito šķeteri izņēmu ārā, izdomāju iemest tajā sārmā krāsotās. Un labi izdomāju. Krāsa pieķērās un rezultāts priecē vēl šodien.

Zaļos toņus man grūti noķert ar mazo fotoaparātu, bet realitātē ir.

No labās – 1.fice krāsota viršu novārījumā, otrā – pirms tam izpildot neiedomājamas manipulācijas ar sārmu, varu utt, 3. – sārmā novārīti virši un dzelzs. Lai kā, tas viss ir vainagojies ar skaistu rezultātu. Būtu vēl pa vidam kāds tonis, šatierīts pa smuko. Tātad – no viršiem zaļu dabūt var. Kas arī bija jāpierāda.

Kā es dziju krāsoju. 2.daļa. Balandas

27/08/2011

Balandas atradām, braucot garām kādam kartupeļu laukam. Augustā  gan viņas jau ir mežonīgi lielas saaugušas, bet tas nekaitē. Tik grūtāk sasmalcināt, jo ir traki cietas un stiegrainas.

Tad nu piestājām pie kartupeļu lauka – ne jau sava. Un esmu pateicīga tā lauka saimniekiem, ka neiešāva man sāli dibenā. Jo diez vai kāds man noticētu, ka kartupeļu laukā vācu… balandas. Bet svēta patiesība.

Te nu ir saraustā mantība. Savā alkatībā (ka tik nepietrūkst) biju saplūkusi daudz par daudz. Var jau žāvēt, bet …

Trakākā problēma – kā viņas sasmalcināt. Man nav veco laiku siles un kapājamie. Mēģināju uzkonstruēt, bet nesekmīgi. Tad atcerējos par tehnikas brīnumiem – sulu spiede. Mums ir gana laba – Stollar, kas maļ jebko. Tad nu lēnā garā sasmalcināju pilni toveri. Jāpiebilst, ka ar rokām tik smalki nesakapātu gan.

Te ir kādi 2 spaiņi smalkumu (20 l), kurus aplēju ar 20 l lietusūdens. Atstāju uz nakti, lai patusē.

Nākošajā dienā karsēju – 80 grādos ap stundu.

Balandu zupa. Rūdolfs gan teica, ka tad jau labāk zirgskābeņu sēklu zupa – tā izskatījās labāk.

Biezumus nokāsu un šķidrumu atstāju atdzesēties.

Man plāniņš bija šāds – 1 šķeteri nokrāsot bez kodinātājiem, 1 – ar alvas sāli un 3 – ar vara sulfātu, bet dažādos laikos izņemtu no krāsas.

Te var redzēt, kā izmainās šķidruma krāsa, pieliekot kodinātāju – spainī ir pielikts alvas sāls, kas dod dzeltenu toni. Pirms tam, šķetere bija tāda pati, kā katlā redzamās! Čuda juda.

Viss izdevās lieliski! Varbūt gribējās drusku košāk zaļu, bet visādi citādi – ok.

Te gan īsti labs izskatās tikai dzeltenais, bet zaļie arī ir ok. No labās puses 1. šķetere ir krāsota tikai balandu šķidrumā, otrā – jau ar kodinātāju – vara sulfātu, trešā – izņemta vēl stundu vēlāk un priekšpēdējā atstāta atdzist krāsas šķīdumā – izņēmu nākošajā dienā.

Zemāk tas pats, tikai kamolos.

Dzeltens ir super traki košs, bet zaļos tā arī neizdevās noķert fotoaparātā, kaut arī ir ļoti skaisti.

Lai kā –  no vienas puķītes – nezāles, var iegūt tik dažādus skaistus toņus.

Gan jau ir vēl varianti. Tik jāmēģina!

Kā es dziju krāsoju jeb – dzijas (vilnas) krāsošana ar augu krāsām. Zeltslotiņa.

15/08/2011

Vasaras sākumā biju nobriedusi braukt uz Ventspili mācīties krāsot dziju ar augu krāsām. Šis projekts nerealizējās. Un varbūt pat uz labu, jo pagājušajā nedēļā tepat Līgatnē tieši to Daina saorganizēja. Krāsošanu mums ierādīja Anete Karlsone – par to viņai milzīgs paldies, jo 2 dienas – galvenokārt jau viņa, šiverējās un būrās pa n-tajiem katliem un toveriem. Rezultāts pārsteidzošs – 2 dienu laikā sakrāsojām padsmit toņus no 6 augiem. Man āķis lūpā. Jau tai pašā vakarā pēc mācībām, sasēdināju bērnus mašīnā un braucu pēc balandām, zeltslotiņām (kanādas) un zirgskābeņu sēklām. Labi, ka nenoslinkoju, jo nākošajā dienā lija bez pārstājas, kas man ļoti derēja, jo krāsošanai un visam, kas ar to saistīts, der tikai (sauksim to tā) dzīvs ūdens (lietus, avota, akas, upes utt), bet ne krāna pērle.

Kanādas zeltslotiņa.

Krāsošanai griezu ziedus (lakstu augšgalus). Man ir liels katls – 28l un tajā ieliku ap 20 litri sagriezto ziedu. Aplēju ar 20l lietusūdens un atstāju, lai mērcējas nakti (ap 12 stundas).

Nākošajā dienā šis viss kvantums jākarsē. Steigas nekādas. Tik jāapmaisa ik pa laikam. Svarīgi ir neuzvārīt, bet ap 80 grādiem karsēt kādu stundu.

Kad nu ir nokarsēts, nokāš. Biezumus ārā, šķidrums – krāsošanai. To atdzesē līdz grādiem 40 un tikai tad var likt iekšā dziju, kas satīta šķeterēs un izmazgāta. Mitrai dzijai vienmērīgāk pieķersies krāsa. Man nav uzpariktes, lai satītu dziju šķeterēs, bet ir forši krēsli!

Ja krāsa atdzisusi, liek tajā dziju un atkal var iet pagulēt (ja vien nav citi toveri ar balandām, zirgskābenēm un sazin ko vēl).

No rīta  (vai kad ir laiks), sāk pašu krāsošanu (šī jau ir trešā diena! 1.-salasīju augus, tos aplēju ar ūdeni; 2.- karsēju augus, nokāsu biezumus, šķidrumu atdzesēju un ieliku dziju; 3.-krāsošana). Fices saver uz koka, tā ir ērti apmaisīt un izcelt, kad vajag, un karsē. Es sadalīju visu 2 daļās, jo katrai liku klāt savu kodinātāju. Varot kodināt arī pēc krāsošanas. Tas katra paša ziņā.

Un iedomājieties – kodinātājs neiekož krāsu dzijā, bet ir tas, kurš izceļ kādu esošo krāsu toni. Piemēram – alvas sāls izceļ dzelteno, vara sāļi – zaļo, dzelzs – pelēkos toņus.

Te nu var redzēt brīnumainās pārvērtības! Krāsa viena un tā pati! Tik vien kā – spainī pielikts alvas sāls, katlā – alauns.

Kad pielikti kodinātāji, dzija jākrāso 80 grādos kādu pusstundu, stundu (cītīgi grozot, ļaujot vienmērīgi nokrāsoties).Dziju var pat atstāt atdzist krāsu šķīdumā, lai vēl bagātinās. Var arī vilkt laukā pa ficei jebkurā brīdī – pēc vēlmēm un vajadzības. Es biju pārņemta ar krāsošanu un šīs variēšanas iespējas nebija pat prātā. Lai kā, bet pēc krāsošanas dzija jāizskalo kārtīgi un var likt žāvēties. Laikam ne saulē, tai garšo krāsas.

Skaistums neaprakstāms!

Turpinājums sekos, jo miera jau nav.

Varat raudāt, varat smiet – man nav zirgs, kas naktī dzied …

25/07/2011

Viscaur un nemitīgi tiek skandināts par zemo dzimstību valstī. Kur tas ir? Pie mums Siguldā bērnu ir daudz. Mums ir 2, bet mēs esam lūzeri, jo draugu ģimenēs ir – kā minimums 3. Norma – 4. Tas ir super, protams. Šāds ievads, jo bērniem ir arī dzimšanas dienas, ciemos jāiet un dāvanas jādāvina. Tad nu jāiespringst uz – KO?

Lūk šādus līdzīgus zirdziņus noskatīju no draudzenes Lailas. Ziniet – sākot ar divgadniekiem – rullē.

Zirgs taisīts no zeķes, kurai piešūtas ausis, acis un krēpes – piesietas bārkstis. Iekšā liku sienu, ko kārtīgi nosēju ar stingru diegu. Tad vēl paliek kāts – nopirku īsus slotaskātus – labums tāds, ka viņam vienā galā caurums, caur kuru var kārtīgi piesiet zirgam galvu, lai tā nepaliek pusceļā. Forši būtu mežā kādu lazdu nozāģēt, jājamkāts būtu vēl jaukāks.

Zilais dziedošais zirgs vēl tik domās…