Mīlestība iet caur vēderu

11/12/2012

Tā kā sen neesmu atradusi laiku kādam ierakstījumam, tad atvainojoties un par prieku – grauzdētas mandelītes Ziemassvētku noskaņās.

Domu par šādiem gardumiem “nočiepu” pagājušajos pirmssvētkos. Un ātri metos izmēģināt, kā sanāk. Rezultātā – visiem tika garšvielās grauzdētas mandeles. Man prieks, ka varu dāvināt, saņēmējiem prieks, jo garšīgi! Visi priecīgi! Un šādas dāvanas patiešām noder, ja jāapdāvina krietni daudz mīļu un jauku cilvēku!

Es darīju tā:

uz pannas apgrauzdēju mandeles. Kad likās, pietiks karsēt, tad mandeles iebēru traukā, lai pagaida, kamēr būs gatava “mērcīte”. Uz tās pašas pannas izkausēju cukuru, tā, lai tas sakaramelizējas, tad pielēju mazliet ūdeni, lai karamele mīkstāka un bēru klāt apgrauzdētās mandeles apmaisot, lai visām pietiek saldumiņa. Visu bagātīgi pārkaisīju ar piparkūku garšvielām. Pēc savas gaumes un patikšanas. Es bēru daudz. Un vēl kanēli. Tiešām nežēlojot – draugiem tak. Kad liekas, viss kārtībā, izbēru uz cepampapīra atdzist. Nu tik pa maisiņiem un gatavs!DSCN3488

Un šogad salocīju zīdpapīra zvaigznes! Pasakaini! Skaisti gaismiņa spēlējas!

Lai priecīgi!

Advertisements

Noro Silk Garden

03/08/2012

Kad bija uznācis tas Noro trakums, tad iepirku arī šo dziju.

Neviena dzija nekad mani nav tik daudz tracinājusi, kā šī.

Pirms tapa šī “veste”, kas nu beidzot ir Gala rezultāts un tāds, kas man pa prātam, tika noadīts: gandrīz džempers, pusdžempers, gandrīz veste un 🙂 km dažādu paraugu. Kā lai tu cilvēks nepaliec dusmīgs?

Mana ideja bija, ka gribu parādīt skaistās krāsu pārejas, kas arī ir šīs dzijas burvība. Ja ada džemperi, jebkādu, strīpas iznāk šauras un, manuprāt, smukums pazūd. Tad nu lauzīju galvu, kā? Līdz atcerējos kādus svārkus. Tātad tunikas pamatideja ņemta no Noro svārkiem, tikai pārtaisīta pa manam un beidzot ir tas, ko gribēju!

Un bildes! Tās fotografējis patiešām fotogrāfs pēc profesijas un būtības!

Ja neņem vērā modeļa neprofesionalitāti, tad bildes skaistas – fonā Gauja!

Ja atgriežamies pie Tunikas, tad tās sākotnējais garums bija drusku pāri dibenam. Vēl baidījos par dziju. Izmazgāju un sapraatu, ka baidīties nav par ko. Ja gribu, nu jau sanāk veste arī bērnam :)(slinkums ārdīt).

Vēl bez visām iepriekšminētajām grūtībām nobakstījos arī ar augšdaļu. Īsti nesapratu, kā lai skaisti to spirāļadījumu pakar uz pleciem. Arī te pamocījos radošās mokās. Kad jau apnika man viss šis pasākums, noadīju īzī pīzī reglāniņu. Ne visai patika, bet – izglāba flora! Puķītes skaisti visu savelk kopā.

Nu lūk kāda Daile!

Bet to es varu pateikt tik tagad, kad pagājis jau pusgadiņš. Jo patiešāam grūti man nāca šī tunika.

Lūk arī ne-fotogrāfa bilde!

Lavandu lauks! (precīzāk – lavandīnu)

Viens vienīgs lavandu lauks!!

Un Noro tajā!

Tudī sudī

04/07/2012

Nosaukums aizņemts. Arī ideja. Emuārā NeedleB!

Kādu laiku mūza mani bija atstājusi. Sāku jau uztraukties, bet liekas, ka būs ok.

Arī tad, ja ideju iztrūkums, dziju kalni gāžas virsū un rokām kustību vajag. Ilgi jau biju cilājusi maisu ar vilnu, kuru pagājušajā vasarā krāsoju ar augiem. Un vienā jaukā dienā dažādu sakritību rezultātā izdomāju, ka būs sega un atcerējos arī šo – “tudī-sudī”, kurš likās tieši pašā laikā. Un – ir ar!

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Uz īpašumtiesībām jau pieteicās Ernests. Man, protams, prieks! Un visa (gandrīz) sakrāsotā dzija likta lietā! Te ar augiem nav krāsoti sarkanie toņi un 🙂 baltais. Bija pat doma šos nopirkt, lai tad visa sega ir augu krāsās. Bet tādām opcijām laika nebija. Darītgribēšana bija lielāka par vēlmi nodarboties ar loģistiku.

Tāds vasarīgs pēc Līgo sveiciens! Gan man, gan jums! Lai priecīga!

Mana kokle!!!

19/04/2012

Pirms Lieldienām bija tāds jauks pasākums visā Latvijā –

“Atrodi savu meistaru”.

Es atradu!

Un ne tikai atradu, bet arī uztaisīju kokli (tiesa, akcijas dienās iesāku, nobeidzu vēlāk, jo darbs liels, bet skaists!).

Man pašai grūti noticēt, ka to izdarīju!

Esmu lepna.

Bildē pa labi meistars – Viktors Černoglazovs no Druvienas (ar MANU KOKLI), kurš mācīja, rādīja un palīdzēja.

Un šī doma par kokli aizsākās, pateicoties Andai Ābelei, kura māca kokles spēli manam dēlam Rūdolfam Ādažu valdorfskolā. Nesen pieslēdzos arī es un esmu priecīga, ka tā.

Paldies meistariem, paldies akcijas rīkotājiem!

Lai jums spēks un veselība!

Saldējums, bumbieri, čīzburgers, friškas…

27/03/2012

Ko gan var sadarīt gavēņa laikā cilvēks, kuram ar gavēni nav nekāda sakara.

Punkts nr. 1. – Var apcerēt barību, kuru pats nelieto.

Punkts nr. 2. – Var domāt par veselīgu uzturu.

 

Punkts nr. 3.  – Našķi un kārumi…

Kad maziem draugiem pienāk jubilejas reize…

 

Zvaniet un pasūtiet tūliņ! 🙂

Te ir kur izvērsties!

 

Adatas pinums

12/03/2012

Adīšanas, tamborēšanas vecvec…māmiņa. Un kā jau senām omēm, arī šai ir milzu gudrība.

Viena lieta, ka cimdi, zeķes un citi darinājumi, kas pīti adatas pinumā ir silti, neārdās, ja uzplīst kāds diedziņš, interesanti  no skata.

Domāju, ir arī pievienotā vērtība (kas pat ir svarīgāka par visām praktiskajām lietām) – šos pavediena līkločus pinot es iedomājos laika viļņus, par kuriem dzirdu Latviešu un Lietuviešu (Liellātu) senās zintniecības lekcijās. Pavediena vilnis tik ļoti līdzinās laika vilnim! Bet, ja ir vilnis, ir enerģija, spēks un veselība!

Cik vienkārši un gudri – uzvelc cimdus un kļūsti stiprāks!

Noro Silk Garden sock

01/03/2012

Pirms kāda gada pārlūkojot, ko pasaule ada, biju pārsteigta, jo likās, ka vienīgā pieejamā dzija ir Noro. Noro visur – šalles, zeķes, segas un sazin kas vēl. Es uzķēros. Ierāvu enkuru lūpā un kādu nedēļu pavadīju datorā meklējot un studējot krāsas, sastāvus utt. Atradu.

Nopirku Noro Sikl Garden sock un Silk Garden.

Ar Silk Garden sock zināju, ko iesākt – kimono vasaras džemperīts tunēziski tamborēts.

Šī – zeķu dzija, tāda arī ir – zeķu. Mīksta nav, silta arī ne… Labums – metrāža liela. +/- interesantas krāsu pārejas, kā jau šim zīmolam.

Noro nav mana mīļākā dzija. Ne tuvu.

Man visās lietās patīk samērība – un ar Noro viņu panākt nevar. Mums šī dzija ir dārga un rezultāts – nu nekas īpašs (beigās viss sanāk diezgan vienveidīgs). Ar šo zeķu dziju vēl nekas, bet, kad adīju Noro Silk Garden, tad biju dusmīga un dusmīga, un dusmīga… Par to vēlāk.

Šim kimono ir super jauka piegrieztne un, jo jaukāka viņa paliek ar laiku – tā teikt nogatavinās un apgreidējas, iegūst vēl pilnīgākas nianses.

Rezumējot – lielākais prieks šajā pasākumā – izaicinājums!

Galvenais, lai kājas būtu siltas…

07/02/2012

Pateicoties aukstajam laikam beidzot saņēmos un satamborēju paklāju.

Doma bija jau sen, bet briedumu sasniedza, kad cakinot kājas sāka salt.

Dzija jau sen stāvēja nenoskārstai vajadzībai. Milzīga rupja spole. To ņēmu kā pamatdiegu un klāt var likt visu, kas lieks. Man bija aizstāvējušies Ogres kamolīši, vilna un vēl šis tas.

Tamborēju ar adatu Nr. 8, kopā saliku diezgan daudz visa kā. Tamborēšana vienkārša – uz apli, pa spirāli vienkāršie stabiņi bez apmetuma, katrā kārtā pieaudzējot 6 vietās. Kad aplis palika lielāks un slinkums skaitīt, tad pieaudzēju, piem., 5-ajā stabiņā aiz iepriekšējā pieaudzējuma. Man vajadzēja pāri par 2 metri garumā, tāpēc man ir 3 apļi, katrs 80 cm diametrā. Satamborēju tos strīpā kopā, apcakināju maliņu un labs ir. Ernestam un Debrai patīk!

 

Pirmo paklāju satamborēju jau pāris gadus atpakaļ – savai sapņu mājiņai – pirtiņai. Viss ir vienkārši – tamborēju apli ar trīskārtīgu vilnas dziju (dabūju Limbažos pa lēto, jo šī bija raibi nokrāsojusies un tāpēc izbrāķēta – man par laimi un patikšanu), kuru saliku dubultā. Un ik pa laikam ietamborēju kādu rindiņu ar lodziņiem, kuros pēc tam ievilku krāsainus diegus (tos iepriekš satamborēju pīnītē). Dzija rupja, adata resna – prieks cakot! Kājām silti un acīm skaisti! Košie diegu gali likti lietā!

Šim paklājam gan ir ķibele – vidus drusku velkas uz augšu. Laikam pa stingru esmu savilkusi tos košumus. Bet funkcijai tas netraucē – silda un priecē!

Kam nav kur likt pāri palikušas dzijas?

Rudenīgs pečvorks

01/02/2012

Kad ieraudzīju šo dziju, nevarēju nenopirkt. Krāsas – skaistas. Sastāvs – 100% vilna.

Viss šis skaistums gan radīja sava veida problēmas turpmāk (kā jau jebkura dzija, bet šīs grūtības man patīk pārvarēt). Dzijas krāsojums – kā jau dzijām ar krāsu pāreju, radīja problēmas meklējot labāko veidu, kā cakināt. Vilna – kā es jokoju – savēlās jau adot.

Bet rezultātā tīri glīts džemperīts. Nu jau gan savā karjeras norietā.

Šim džemperim man patīk piegrieztne. Pēc šādas šnites esmu jau uzadījusi (tamborējusi) džemperus vairākus. Vienu safilcēju žāvētājā (tajā dienā šķīros no 2 džemperiem, otrs bija pavisam mazs mazītiņš sarāvies – no liela, skaista, rozīga kimono :()

Piegrieztne vienkārša – ieraudzīju to vecā grāmatā – “Adīšanas un tamborēšanas ābece”.

Atsevišķi ada “augšu” + “apakša”. Augša visa kopā – sāku no piedurknes viena gala un tik uz priekšu. Pa vidam atstāj caurumu galvai un čubina līdz otras piedurknes galam. Pirmajam džemperim augša bija entrelakā. Skaisti. Un apakšu pieada kā sirds vēlas. Šim džemperim apakša adīta no sāniem rievotajā adījumā ar nepilnajām kārtām (lai dabūtu platāku krūšu un gurnu daļu). Gribējās strīpas šādā virzienā. Bet vispār, man liekas, ka šādā veidā adījums “uzkaras”, piem., uz “riepiņas”. Man tāda ir. Ko darīsi. Hobijs tāds sēdošs. Un tad tik jāizdomā, kā skaisti savienot – es uztamborēju pa virsu kūlīšus. Man patīk!

Mīļš darinājums. Tikai novēlies …

Bezvīļu jaukums

25/01/2012

Pārskatot pagājušā gada ierakstus, biju izbrīnījusies pati par sevi, jo tas, kas ir salikts blogā – man ne visai padodas – prasa daudz un ļoti daudz knibināšanās, morālas saņemšanās, nobriešanas utt. (piem., skudra, zirgi, saulessargs un kas tur vēl). Manuprāt – ieguldītais laiks un darbs neatbilst rezultātam – kaut kā tā.  Man nepatīk ķēpāties ar sīkumiem, bet rakstura stingrības nostiprināšanas nolūkos, reizēm to daru.

Man patīk palielāki darbi. Bet tie visi ir palikuši ārpus kadra.

No lielākajiem sākšu ar mazāko un jaunāko – bezvīļu reglāniņš dēliņam.

Iesākumā uzsniga sniegs. Tad palika auksts. Radās problēma – nav ko mugurā vilkt (tas gan parasti attiecas uz sievietēm, arī šoreiz to izdomāja viņa). Un tapa džemperīts.

Dziju atradu necerēti. Faktiski kopā saliku dzijas, ko nekur nevar likt. Tumši lillā palika pāri no jakas, tie gaišie ir prāta aptumsums. Bet kopā tīri nekas. Un sastāvs superīgs. Siltums – garantēts.

Ernests rāda abus īkšķus uz augšu!

Man arī patīk, jo kad noadīts, tad arī gatavs – nav nekas jāšuj un jāstiķē. Džemperis adīts no augšas – bezvīļu reglāns – tam ir liela priekšrocība bērniem – nākošgad noārdīšu tik aprocītes, pieadīšu roku garumu, cik vajag -un tā ceru izvilkt vairākus gadus. Jo resnumā tak neaugs?