Kad bija uznācis tas Noro trakums, tad iepirku arī šo dziju.
Neviena dzija nekad mani nav tik daudz tracinājusi, kā šī.
Pirms tapa šī “veste”, kas nu beidzot ir Gala rezultāts un tāds, kas man pa prātam, tika noadīts: gandrīz džempers, pusdžempers, gandrīz veste un 🙂 km dažādu paraugu. Kā lai tu cilvēks nepaliec dusmīgs?
Mana ideja bija, ka gribu parādīt skaistās krāsu pārejas, kas arī ir šīs dzijas burvība. Ja ada džemperi, jebkādu, strīpas iznāk šauras un, manuprāt, smukums pazūd. Tad nu lauzīju galvu, kā? Līdz atcerējos kādus svārkus. Tātad tunikas pamatideja ņemta no Noro svārkiem, tikai pārtaisīta pa manam un beidzot ir tas, ko gribēju!
Un bildes! Tās fotografējis patiešām fotogrāfs pēc profesijas un būtības!
Ja neņem vērā modeļa neprofesionalitāti, tad bildes skaistas – fonā Gauja!
Ja atgriežamies pie Tunikas, tad tās sākotnējais garums bija drusku pāri dibenam. Vēl baidījos par dziju. Izmazgāju un sapraatu, ka baidīties nav par ko. Ja gribu, nu jau sanāk veste arī bērnam :)(slinkums ārdīt).
Vēl bez visām iepriekšminētajām grūtībām nobakstījos arī ar augšdaļu. Īsti nesapratu, kā lai skaisti to spirāļadījumu pakar uz pleciem. Arī te pamocījos radošās mokās. Kad jau apnika man viss šis pasākums, noadīju īzī pīzī reglāniņu. Ne visai patika, bet – izglāba flora! Puķītes skaisti visu savelk kopā.
Nu lūk kāda Daile!
Bet to es varu pateikt tik tagad, kad pagājis jau pusgadiņš. Jo patiešāam grūti man nāca šī tunika.
Lūk arī ne-fotogrāfa bilde!
Lavandu lauks! (precīzāk – lavandīnu)
Viens vienīgs lavandu lauks!!
Un Noro tajā!
r-adīšana 