Archive for augusts, 2011

Virši zili, virši sārti… Dzijas krāsošana. 3.daļa.

30/08/2011

Braucot uz Rīgu mežos viršu ka biezs. Un zied. Skaisti. Palasījos koplapiņās no 1931.gada – der.

Tad nu ar Ernestu pagaidījām, kamēr mājās miers un braucām uz mežu. Kas Rīgā, kas mežā.

Ja lasa gudrības, tad ar viršiem krāso kā gribi, zaļš sanāks. Mēs piegriezām lielo kuli (sanāca kā vienmēr 2 spaiņi) ar viršu galotnītēm – ziedi +laksti. Sākumā sabažījos, ka nekas prātīgs nesanāks, jo viršu ziedēšana jau gandrīz beigusies. Tomēr arī priekšrakstos rakstīts, ka “lietā stipri saziedējušu stādu”.

Aprakstos izlasīju vairākus variantus – līdzīgus un darīju šādi:

1.  – vienu pusi aplēju ar sārmu. Sārmu gatavoju, aplejot pelnus (te nu noder pirtiņa vai krāsniņa) ar vārošu ūdeni. Kad tā masa nostāvas, atdziest, tad tīrāko šķidrumu nokāšu – ja pačamda ar roku, tāds glumš – ir ok. Tātad – 10 l virši + 10 l sārms.

2. – otru pusi viršus aplēju ar ūdeni (10 l virši +10 l ūdens – ūdens knapi pārņem augus).

1. – Ar sārmu aplietos viršus – uz plīts, lai karsējas. Tā 80 grādos kādu pusstundu, stundu. Šķidrums tumši brūni sarkans. Skaists. Nokāsu biezumus. Tā kā Anete Karlsone stāstīja, ka sārms saēd vilnu, tad nu biju sprukās, jo šim sārmainajam šķidrumam jālej klāt kodinātājs un dzija jākrāso – bet cik ilgi?

Visur sarakstīts, ka kodina ar varu, bet es pusei pieliku varu, otrai pusei – dzelzi. Karsēju un baidījos. Cilāju un skatījos. Bet sārms jau laikam savu bija padarījis velkot no viršiem ārā krāsu un dziju neaiztika. Tā nu es to karsēju atkal kādu pusstundu. Kamēr šķeteres šķidrumā – viss likās skaisti. Dzelzī dzija tumši skaisti pelēka, varā – brūnganīgi sārta (zaļu gan nemanīju). Lai vēl vairāk piekožas, atstāju visu uz nakti, lai atdziest. No rīta – vilšanās. Kad dziju izskaloju, palika – nekas.

Tumšākais – dzelzī, gaišākais varā kodināts krāsojot.

2. Viršus, kas bija aplieti tikai ar ūdeni, novārīju, nokāsu – viss kā parasti. Tikai te krāsa šķidrums likās – ai, ai – nekāds. Ļoti gaišs. Bet apņēmos turēt līdz galam. Atdzesētā iemērcu dziju un atstāju uz nakti.

Un rīts šāds – izskaloju sārmā krāsotās dzijas – tās nekādas, tagad jākrāso vēl kaut kas un krāsa jau izskatās nekāda. Nu pa trako. Bet raksturs jāaudzina un cerības uz brīnumiem iedvesmo. Tad nu sildīju to neko, pieliku varu un – brīnumi notiek! Zaļš! Skaisti zaļš!

Pakarsēju, lai košāks un rīts jau sāka izskatīties labāk. Kad šito šķeteri izņēmu ārā, izdomāju iemest tajā sārmā krāsotās. Un labi izdomāju. Krāsa pieķērās un rezultāts priecē vēl šodien.

Zaļos toņus man grūti noķert ar mazo fotoaparātu, bet realitātē ir.

No labās – 1.fice krāsota viršu novārījumā, otrā – pirms tam izpildot neiedomājamas manipulācijas ar sārmu, varu utt, 3. – sārmā novārīti virši un dzelzs. Lai kā, tas viss ir vainagojies ar skaistu rezultātu. Būtu vēl pa vidam kāds tonis, šatierīts pa smuko. Tātad – no viršiem zaļu dabūt var. Kas arī bija jāpierāda.

Advertisements

Kā es dziju krāsoju. 2.daļa. Balandas

27/08/2011

Balandas atradām, braucot garām kādam kartupeļu laukam. Augustā  gan viņas jau ir mežonīgi lielas saaugušas, bet tas nekaitē. Tik grūtāk sasmalcināt, jo ir traki cietas un stiegrainas.

Tad nu piestājām pie kartupeļu lauka – ne jau sava. Un esmu pateicīga tā lauka saimniekiem, ka neiešāva man sāli dibenā. Jo diez vai kāds man noticētu, ka kartupeļu laukā vācu… balandas. Bet svēta patiesība.

Te nu ir saraustā mantība. Savā alkatībā (ka tik nepietrūkst) biju saplūkusi daudz par daudz. Var jau žāvēt, bet …

Trakākā problēma – kā viņas sasmalcināt. Man nav veco laiku siles un kapājamie. Mēģināju uzkonstruēt, bet nesekmīgi. Tad atcerējos par tehnikas brīnumiem – sulu spiede. Mums ir gana laba – Stollar, kas maļ jebko. Tad nu lēnā garā sasmalcināju pilni toveri. Jāpiebilst, ka ar rokām tik smalki nesakapātu gan.

Te ir kādi 2 spaiņi smalkumu (20 l), kurus aplēju ar 20 l lietusūdens. Atstāju uz nakti, lai patusē.

Nākošajā dienā karsēju – 80 grādos ap stundu.

Balandu zupa. Rūdolfs gan teica, ka tad jau labāk zirgskābeņu sēklu zupa – tā izskatījās labāk.

Biezumus nokāsu un šķidrumu atstāju atdzesēties.

Man plāniņš bija šāds – 1 šķeteri nokrāsot bez kodinātājiem, 1 – ar alvas sāli un 3 – ar vara sulfātu, bet dažādos laikos izņemtu no krāsas.

Te var redzēt, kā izmainās šķidruma krāsa, pieliekot kodinātāju – spainī ir pielikts alvas sāls, kas dod dzeltenu toni. Pirms tam, šķetere bija tāda pati, kā katlā redzamās! Čuda juda.

Viss izdevās lieliski! Varbūt gribējās drusku košāk zaļu, bet visādi citādi – ok.

Te gan īsti labs izskatās tikai dzeltenais, bet zaļie arī ir ok. No labās puses 1. šķetere ir krāsota tikai balandu šķidrumā, otrā – jau ar kodinātāju – vara sulfātu, trešā – izņemta vēl stundu vēlāk un priekšpēdējā atstāta atdzist krāsas šķīdumā – izņēmu nākošajā dienā.

Zemāk tas pats, tikai kamolos.

Dzeltens ir super traki košs, bet zaļos tā arī neizdevās noķert fotoaparātā, kaut arī ir ļoti skaisti.

Lai kā –  no vienas puķītes – nezāles, var iegūt tik dažādus skaistus toņus.

Gan jau ir vēl varianti. Tik jāmēģina!

Kā es dziju krāsoju jeb – dzijas (vilnas) krāsošana ar augu krāsām. Zeltslotiņa.

15/08/2011

Vasaras sākumā biju nobriedusi braukt uz Ventspili mācīties krāsot dziju ar augu krāsām. Šis projekts nerealizējās. Un varbūt pat uz labu, jo pagājušajā nedēļā tepat Līgatnē tieši to Daina saorganizēja. Krāsošanu mums ierādīja Anete Karlsone – par to viņai milzīgs paldies, jo 2 dienas – galvenokārt jau viņa, šiverējās un būrās pa n-tajiem katliem un toveriem. Rezultāts pārsteidzošs – 2 dienu laikā sakrāsojām padsmit toņus no 6 augiem. Man āķis lūpā. Jau tai pašā vakarā pēc mācībām, sasēdināju bērnus mašīnā un braucu pēc balandām, zeltslotiņām (kanādas) un zirgskābeņu sēklām. Labi, ka nenoslinkoju, jo nākošajā dienā lija bez pārstājas, kas man ļoti derēja, jo krāsošanai un visam, kas ar to saistīts, der tikai (sauksim to tā) dzīvs ūdens (lietus, avota, akas, upes utt), bet ne krāna pērle.

Kanādas zeltslotiņa.

Krāsošanai griezu ziedus (lakstu augšgalus). Man ir liels katls – 28l un tajā ieliku ap 20 litri sagriezto ziedu. Aplēju ar 20l lietusūdens un atstāju, lai mērcējas nakti (ap 12 stundas).

Nākošajā dienā šis viss kvantums jākarsē. Steigas nekādas. Tik jāapmaisa ik pa laikam. Svarīgi ir neuzvārīt, bet ap 80 grādiem karsēt kādu stundu.

Kad nu ir nokarsēts, nokāš. Biezumus ārā, šķidrums – krāsošanai. To atdzesē līdz grādiem 40 un tikai tad var likt iekšā dziju, kas satīta šķeterēs un izmazgāta. Mitrai dzijai vienmērīgāk pieķersies krāsa. Man nav uzpariktes, lai satītu dziju šķeterēs, bet ir forši krēsli!

Ja krāsa atdzisusi, liek tajā dziju un atkal var iet pagulēt (ja vien nav citi toveri ar balandām, zirgskābenēm un sazin ko vēl).

No rīta  (vai kad ir laiks), sāk pašu krāsošanu (šī jau ir trešā diena! 1.-salasīju augus, tos aplēju ar ūdeni; 2.- karsēju augus, nokāsu biezumus, šķidrumu atdzesēju un ieliku dziju; 3.-krāsošana). Fices saver uz koka, tā ir ērti apmaisīt un izcelt, kad vajag, un karsē. Es sadalīju visu 2 daļās, jo katrai liku klāt savu kodinātāju. Varot kodināt arī pēc krāsošanas. Tas katra paša ziņā.

Un iedomājieties – kodinātājs neiekož krāsu dzijā, bet ir tas, kurš izceļ kādu esošo krāsu toni. Piemēram – alvas sāls izceļ dzelteno, vara sāļi – zaļo, dzelzs – pelēkos toņus.

Te nu var redzēt brīnumainās pārvērtības! Krāsa viena un tā pati! Tik vien kā – spainī pielikts alvas sāls, katlā – alauns.

Kad pielikti kodinātāji, dzija jākrāso 80 grādos kādu pusstundu, stundu (cītīgi grozot, ļaujot vienmērīgi nokrāsoties).Dziju var pat atstāt atdzist krāsu šķīdumā, lai vēl bagātinās. Var arī vilkt laukā pa ficei jebkurā brīdī – pēc vēlmēm un vajadzības. Es biju pārņemta ar krāsošanu un šīs variēšanas iespējas nebija pat prātā. Lai kā, bet pēc krāsošanas dzija jāizskalo kārtīgi un var likt žāvēties. Laikam ne saulē, tai garšo krāsas.

Skaistums neaprakstāms!

Turpinājums sekos, jo miera jau nav.