Virši zili, virši sārti… Dzijas krāsošana. 3.daļa.

Braucot uz Rīgu mežos viršu ka biezs. Un zied. Skaisti. Palasījos koplapiņās no 1931.gada – der.

Tad nu ar Ernestu pagaidījām, kamēr mājās miers un braucām uz mežu. Kas Rīgā, kas mežā.

Ja lasa gudrības, tad ar viršiem krāso kā gribi, zaļš sanāks. Mēs piegriezām lielo kuli (sanāca kā vienmēr 2 spaiņi) ar viršu galotnītēm – ziedi +laksti. Sākumā sabažījos, ka nekas prātīgs nesanāks, jo viršu ziedēšana jau gandrīz beigusies. Tomēr arī priekšrakstos rakstīts, ka “lietā stipri saziedējušu stādu”.

Aprakstos izlasīju vairākus variantus – līdzīgus un darīju šādi:

1.  – vienu pusi aplēju ar sārmu. Sārmu gatavoju, aplejot pelnus (te nu noder pirtiņa vai krāsniņa) ar vārošu ūdeni. Kad tā masa nostāvas, atdziest, tad tīrāko šķidrumu nokāšu – ja pačamda ar roku, tāds glumš – ir ok. Tātad – 10 l virši + 10 l sārms.

2. – otru pusi viršus aplēju ar ūdeni (10 l virši +10 l ūdens – ūdens knapi pārņem augus).

1. – Ar sārmu aplietos viršus – uz plīts, lai karsējas. Tā 80 grādos kādu pusstundu, stundu. Šķidrums tumši brūni sarkans. Skaists. Nokāsu biezumus. Tā kā Anete Karlsone stāstīja, ka sārms saēd vilnu, tad nu biju sprukās, jo šim sārmainajam šķidrumam jālej klāt kodinātājs un dzija jākrāso – bet cik ilgi?

Visur sarakstīts, ka kodina ar varu, bet es pusei pieliku varu, otrai pusei – dzelzi. Karsēju un baidījos. Cilāju un skatījos. Bet sārms jau laikam savu bija padarījis velkot no viršiem ārā krāsu un dziju neaiztika. Tā nu es to karsēju atkal kādu pusstundu. Kamēr šķeteres šķidrumā – viss likās skaisti. Dzelzī dzija tumši skaisti pelēka, varā – brūnganīgi sārta (zaļu gan nemanīju). Lai vēl vairāk piekožas, atstāju visu uz nakti, lai atdziest. No rīta – vilšanās. Kad dziju izskaloju, palika – nekas.

Tumšākais – dzelzī, gaišākais varā kodināts krāsojot.

2. Viršus, kas bija aplieti tikai ar ūdeni, novārīju, nokāsu – viss kā parasti. Tikai te krāsa šķidrums likās – ai, ai – nekāds. Ļoti gaišs. Bet apņēmos turēt līdz galam. Atdzesētā iemērcu dziju un atstāju uz nakti.

Un rīts šāds – izskaloju sārmā krāsotās dzijas – tās nekādas, tagad jākrāso vēl kaut kas un krāsa jau izskatās nekāda. Nu pa trako. Bet raksturs jāaudzina un cerības uz brīnumiem iedvesmo. Tad nu sildīju to neko, pieliku varu un – brīnumi notiek! Zaļš! Skaisti zaļš!

Pakarsēju, lai košāks un rīts jau sāka izskatīties labāk. Kad šito šķeteri izņēmu ārā, izdomāju iemest tajā sārmā krāsotās. Un labi izdomāju. Krāsa pieķērās un rezultāts priecē vēl šodien.

Zaļos toņus man grūti noķert ar mazo fotoaparātu, bet realitātē ir.

No labās – 1.fice krāsota viršu novārījumā, otrā – pirms tam izpildot neiedomājamas manipulācijas ar sārmu, varu utt, 3. – sārmā novārīti virši un dzelzs. Lai kā, tas viss ir vainagojies ar skaistu rezultātu. Būtu vēl pa vidam kāds tonis, šatierīts pa smuko. Tātad – no viršiem zaļu dabūt var. Kas arī bija jāpierāda.

Advertisements

Birkas:

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s


%d bloggers like this: