Archive for februāris, 2012

Galvenais, lai kājas būtu siltas…

07/02/2012

Pateicoties aukstajam laikam beidzot saņēmos un satamborēju paklāju.

Doma bija jau sen, bet briedumu sasniedza, kad cakinot kājas sāka salt.

Dzija jau sen stāvēja nenoskārstai vajadzībai. Milzīga rupja spole. To ņēmu kā pamatdiegu un klāt var likt visu, kas lieks. Man bija aizstāvējušies Ogres kamolīši, vilna un vēl šis tas.

Tamborēju ar adatu Nr. 8, kopā saliku diezgan daudz visa kā. Tamborēšana vienkārša – uz apli, pa spirāli vienkāršie stabiņi bez apmetuma, katrā kārtā pieaudzējot 6 vietās. Kad aplis palika lielāks un slinkums skaitīt, tad pieaudzēju, piem., 5-ajā stabiņā aiz iepriekšējā pieaudzējuma. Man vajadzēja pāri par 2 metri garumā, tāpēc man ir 3 apļi, katrs 80 cm diametrā. Satamborēju tos strīpā kopā, apcakināju maliņu un labs ir. Ernestam un Debrai patīk!

 

Pirmo paklāju satamborēju jau pāris gadus atpakaļ – savai sapņu mājiņai – pirtiņai. Viss ir vienkārši – tamborēju apli ar trīskārtīgu vilnas dziju (dabūju Limbažos pa lēto, jo šī bija raibi nokrāsojusies un tāpēc izbrāķēta – man par laimi un patikšanu), kuru saliku dubultā. Un ik pa laikam ietamborēju kādu rindiņu ar lodziņiem, kuros pēc tam ievilku krāsainus diegus (tos iepriekš satamborēju pīnītē). Dzija rupja, adata resna – prieks cakot! Kājām silti un acīm skaisti! Košie diegu gali likti lietā!

Šim paklājam gan ir ķibele – vidus drusku velkas uz augšu. Laikam pa stingru esmu savilkusi tos košumus. Bet funkcijai tas netraucē – silda un priecē!

Kam nav kur likt pāri palikušas dzijas?

Advertisements

Rudenīgs pečvorks

01/02/2012

Kad ieraudzīju šo dziju, nevarēju nenopirkt. Krāsas – skaistas. Sastāvs – 100% vilna.

Viss šis skaistums gan radīja sava veida problēmas turpmāk (kā jau jebkura dzija, bet šīs grūtības man patīk pārvarēt). Dzijas krāsojums – kā jau dzijām ar krāsu pāreju, radīja problēmas meklējot labāko veidu, kā cakināt. Vilna – kā es jokoju – savēlās jau adot.

Bet rezultātā tīri glīts džemperīts. Nu jau gan savā karjeras norietā.

Šim džemperim man patīk piegrieztne. Pēc šādas šnites esmu jau uzadījusi (tamborējusi) džemperus vairākus. Vienu safilcēju žāvētājā (tajā dienā šķīros no 2 džemperiem, otrs bija pavisam mazs mazītiņš sarāvies – no liela, skaista, rozīga kimono :()

Piegrieztne vienkārša – ieraudzīju to vecā grāmatā – “Adīšanas un tamborēšanas ābece”.

Atsevišķi ada “augšu” + “apakša”. Augša visa kopā – sāku no piedurknes viena gala un tik uz priekšu. Pa vidam atstāj caurumu galvai un čubina līdz otras piedurknes galam. Pirmajam džemperim augša bija entrelakā. Skaisti. Un apakšu pieada kā sirds vēlas. Šim džemperim apakša adīta no sāniem rievotajā adījumā ar nepilnajām kārtām (lai dabūtu platāku krūšu un gurnu daļu). Gribējās strīpas šādā virzienā. Bet vispār, man liekas, ka šādā veidā adījums “uzkaras”, piem., uz “riepiņas”. Man tāda ir. Ko darīsi. Hobijs tāds sēdošs. Un tad tik jāizdomā, kā skaisti savienot – es uztamborēju pa virsu kūlīšus. Man patīk!

Mīļš darinājums. Tikai novēlies …