Kad biju sīka, atceros, ka vecpaps taisīja pasakainas končas no – apelsīnu mizām. Tas nebija bieži. Tomēr tā garša, smarža un superduper garša vēl tagad kā dzīva.
Kad sāku taisīt sukādes no cidonijām, dižbrūklenēm, atcerējos par apelsīniem. Un tik traki nemaz nebija – vienā pavārgrāmatā atradu recepti.
Ir vērts pamēģināt.
No 4-5 apelsīniem jau sanāk, ko uzgrauzt.
Apelsīnu mizas sagriež gabaliņos un liek mērcēties ūdenī. Es viņas mērcēju kādu sutku, pa laikam apmainot ūdeni (ik pa 4-6 stundām). Pa dienu biežāk, naktī – lai stāv. Kad nu ir izmērcētas, tad ūdeni noleju un taisu katliņā cukursīrupu. Apmēram uz litru ūdeni kilograms cukura. Cukuru izkausē, ieber mizas un uzkarsē līdz kamēr uzvārās. Atdzesē. Atkal uzkarsē. Es to daru, kā sanāk. Kad virtuvē tusēju, tad uzkarsēju. Kad 3-5 reizes tā pakarsēts, tad var pavārīt kādas minūtes. Uz nakti atstāju, lai stāv. Un tad, kad ir vairāk brīva laika, vāru sīrupu, līdz ūdens jau pavisam maz. Jāuzmanās, lai cukurs nesāk karamelizēties. Te vajadzētu piestāvēt klāt, lai nesanāk karamele. Ja katliņā viss jau putojas – tad tur ūdeņa vairāk nav. Bet pat labāk noķert vienu brīdi pirms šī. Tad miziņas izliek uz cepampapīra. Ja vajag var notecināt lieko šķidrumu, bet daudz tur nav nekā lieka. Miziņas pārkaisa ar pūdercukuru no visām pusēm un, ja vēl ir ko likt burkā, tad liek.
Un ja vēl iesaiņo, ir forša dāvana.
r-adīšana 
Komentēt